Informācija par valsti

Namībija Neatkarības diena: 21.03.1990 (no DĀR)
Oficiālā valoda: angļu
Himna: "Namībija, drosmīgo zeme"
Galvaspilsēta: Vindhuka
Teritorija: 825 418 km²
Iedzīvotāji: 1 820 916 cilv. (2001)

Valūta: Namībijas dolārs
Laika josla: UTC + 1
Telefona kods: + 264
Interneta domēns: *.na

Namībija (angļu val. Namibia; līdz 1968. — DR Āfrika) — valsts Āfrikas DR. Ziemeļos tā robežojas ar Zambiju un Angolu, Austrumos ar Botsvanu, DA un D ar Dienvidāfrikas republiku. No rietumiem valsti apskalo Atlantijas okeāns, krasta līnijas garums ir 1572 km. Valsts galvaspilsēta Vindhuka. Valsti pārvalda prezidents, ko ievēl uz 5 gadiem, un divpalātu parlaments.

Ģeogrāfija.

Namībijas lielāko daļu aizņem augstienes valsts centrālajā daļā, kur atrodas arī valsts augstākā virsotne – Kēnigštaina jeb Brandberga kalns (2606 m). No rietumiem centrālo plato aizņem Namības tuksnesis, kas stiepjas līdz okeānam, no dienvidiem – Oranžas upe, no austrumiem – Kalahari tuksnesis. Kaprivi joslu un galējos valsts ziemeļus aizņem džungļi.

Upju Namībijā nav daudz, lielākajā daļā no tām ūdens ir tikai atsevišķos periodos. Sausās gultnes idongu valodā (tajā runā ovambo tauta valsts ziemeļos) sauc – ošana. Lietus sezonā tās pārplūst, appludinot līdz par 60 % teritorijas. Lielākās Namībijas upes ir Oranža, Fiš-rivera (tās kanjons ir viens no lielākajiem pasaulē), Okavango (ietek milzīgā purvā Botstvanas teritorijā).

Namībijā valda karsts klimats, ir maz nokrišņu (tas saistīts ar auksto Botsvanas straumi, kas plūst gar valsts krastiem).

Lielākā pilsēta valstī ir galvaspilsēta Vindhuka, lielākās pilsētas – Volfišbeja, Svakopmunda, Ošakati, Gruthonteina, Gobabis.

Administratīvais iedalījums.

No 1977. līdz 1992. gadam Namībiju dalīja 26 rajonos. 1992. gada augustā apriņķus reorganizēja, izveidojot 13 reģionus, kuri dalās 102 vēlēšanu rajonos.

Iedzīvotāji.

Namībijā dzīvo aptuveni 2 mlj iedzīvotāju (1 820916 – pēc 2002.gada tautas skaitīšanas datiem). Pēc 2008.gada datiem dabiskais pieaugums sastāda 0,9 %, vidējais mūža ilgums ir 50 gadi.

Etniskais un rasu sastāvs: 80 % iedzīvotāji pārstāv bantu tautas, galvenokārt, ovambo (> 50 %), herero (7 %) un citas ciltis. Koisanskas tautas – nama (5 %) un bušmeņi (3 %). 6,5 % metisi dzīvo kopienās pie Rehobotas pilsētas, D no Vindhukas. 6 % “baltie” - holandiešu, angļu, portugāļu, franču un vācu kolonistu pēcteči, no kuriem daļa saglabājusi vācu valodu un kultūru. Lielākā daļa iedzīvotāju runā afrikaans un ne ar ko neatšķiras no DĀR iedzīvotājiem kultūras un paradumu ziņā.

Oficiālā ir angļu valoda, bet tā izplatīta kā otrā valoda jauniešu vidū. Kā dzimto valodu biežāk lieto ošivambo vai idonga, kā arī afrikaans. Līdz 1990.gadam oficiālās bija vācu un afrikaans valodas.

Lasītprasmes līmenis 84 % (vecākiem par 15 g.).

Lielākā daļa namībiešu (līdz 80 %) ir kristieši, pārējie piekopj tradicionālās ticības.

Infrastruktūra.

Dzelzceļu tīkls saglabājies no koloniālajiem laikiem, kopējais garums 2382 kilometri. Dzelzceļus pamatā izmanto kravu pārvadājumiem, pasažieri izmanto autobusu. Ceļu tīkls skar tālākos valsts nostūrus, to kopgarums sasniedz 65000 km (asfaltēti 5000 km).

Labi attīstīta ir arī aviācija. Nacionālā aviokompānija Air Namibia veic lidojumus no Vinghukas un Volfišbejas lidostām uz ārvalstīm (WDH). Uz Vinghuku var lidot arī no Johanesburgas. Katrā lielākā apdzīvotā vietā ir lidlauks, lidojumus veic daudz nelielas kompānijas un privāto lidmašīnu īpašnieki.

Galvenā jūras osta ir Volfišbeja.

Vēsture.

Ilgu laiku Namībiju apdzīvojušas bušmeņu ciltis, vēlāk ieradās hotentoti – namakva un damara. Ap XIV gadsimtu no ziemeļiem ienāca bantu tautas (ovambo, herero). Salīdzinoši vēlu ieradās eiropieši – tikai 1878.gadā Lielbritānija Kapas provincei pievienoja Volfišbeju. 1883.gadā vācu tirgotājs Ādolfs Ljuderlics nopirka piekrastes rajonu Angra-Pekenas līča rajonā. Pēc vācu – angļu vienošanās 1890.g. Visa mūsdienu Namībijas piekraste, izņemot Volfišbeju, nonāca Vācijas īpašumā, nosakot robežas Vācijas Dienvidrietumu Āfrikai. 1890.gadā Vācija ieguva šauru zemes joslu ZA (t.s., Kaprivi joslu), kas nodrošināja satiksmi pa Zambezi upi starp vācu kolonijām DR un A Āfrikā. Vācija ieguva Helholandes salu Ziemeļjūrā, bet Lielbritānija par to saņēma Zanzibāras salu.

Vācu vara veicināja eiropiešu iebraukšanu, vietējiem iedzībotājiem atņēma pašu dārgāko – zemi, jo herero un nama bija lopkopji, bet ganībām derīgas zemes Namībijā ir maz. 1903.gadā Samuela Maharero vadībā herero sāka sacelšanos, nogalinot vairāk kā 100 vācu kolonistus. Vācija uz DR Āfriku nosūtīja 14000 karavīru ģenerāļa Lotara fon Trota vadībā, kurš paziņoja, ka visus herero no valsts jāpadzen. Kaujā pie Varterbergas herero tika sakauti, izdzīvojušie caur Kalahari nokļuva britu pārvaldītājā Bečuanalendā (tagadējā Botsvana). Pēc 1905.gada datiem, kad vācieši veica pirmo tautas skaitīšanu, DR Āfrikā bija palikuši aptuveni 25 000 herero tautas pārstāvji, galvenokārt, sievietes un bērni. Tos ievietoja koncentrācijas nometnēs, līdzīgās tām, kādas angļi veidoja kara laikā pret būriem. Daudzi herero pārstāvji gāja bojā drausmīgajos apstākļos, strādājot vergu darbu. 1908. gadā, slēdzot nometnes, bija iznīcināti 50 – 80 % visu herero. Drīdz pēc herero sacelšanās apspiešanas, pret vāciešiem vērsās nama ciltis. Viņu līderi bija Hendrihs Vitboojs un Jakobs Morenga. Karastāvoklis turpinājās līdz 1907.gada martam, kad tika parakstīts miera līgums (Morenga partizānu karu turpināja arī vēlāk). Nemieru laikā gāja bojā aptuveni 40000 namas tautas iedzībotāju. Pirmā pasaules kara laikā 1915. gadā Dienvidāfrikas Savienības karaspēks ieņēma Namībiju. 1920.gadā D-Āfrikas savienība no Nāciju Līgas saņēma mandātu un turpināja pārvaldīt DR Āfriku. Pēc Līgas darbības beigām DĀ Savienība atteicās nodot mandātu un turpināja kontrolēt teritoriju, ieviešot aparteīda režīmu. DĀR uzskatīja Namībiju par buferzonu, kas aizsargā valsti pret “naidīgajām Melnās Āfrikas valstīm”. Namībijas “balto” mazākums bija pārstāvēts DĀR parlamentā. Volfišbeja tika pievienota DĀR kā anklāvs (Namībijai atdota tikai 1994. gadā).

Kopš 1966.gada DR Āfrikas Tautas organizācija sāka cīņu par neatkarību no DĀR. Tās bāzes bija Angolas un Zambijas teritorijās, atbalstu sniedza arī PSRS. Tikai tajā laikā sāka lietot nosaukumu Namībija. Arī starptautiskā sabiedrība neatzina DĀR tiesības šajā teritorijā, tomēr tikai 1988. gadā DĀR aizgāja no Namībijas. 1990.gad 21. martā ANO ģenerālsekretāra un DĀR prezidenta klātbūtnē tika pasludināta Namībijas neatkarība. Par pirmo prezidentu kļuva Tautas organizācijas līdetis Sems Nuijoma. Viņš amatā bija trīs termiņus. 2005.gada 21. martā par prezidentu ievēlēja agrāko Zemes lietu ministru Hifikepunji Pohambu, kurš vēlēšanās ieguva 75 % balsu.

10 iemesli, kāpēc braukt uz Namībiju

  1. Šeit atrodas pasaulē otrais lielākais kanjons – Fish River;
  2. Namībijas tuksnesis – vecākais tuksnesis pasaulē ar visaugstākajām kapām;
  3. Pabūt spoku pilsētā – Kolmanskopā;
  4. Namībijas teritoriju apdzīvo reti sastopami un vienreizēji dzīvnieki;
  5. Šeit dzīvo pati lielākā gepardu populācija;
  6. Namībijas zeme ir bagāta ar dārgakmeņiem, minerāliem un kristāliem;
  7. Visskaidrākās debesis zvaigžņu vērošanai;
  8. Safari atklās vairākas ziloņu sugas;
  9. Namībiju var apmeklēt visu gadu;
  10. Dabas kontrasti Namībijā atstās pasakainu iespaidu – uz mūžu!

© Tūrisma firma "Ar-Tur", 2001 – 2021

Top.LV
Latvijas Reitingi