Tanzānijas nacionālie parki un rezervāti

Aruša

Parka platība ir 552 km², tas dibināts 1960. gadā. 1960. gadā tā teritorijā bija iekļauts Ngurdoto vulkāna krāteris un Momellas ezeri. Parka nosaukums bija Ngurduto – Kreitera nacionālais parks. 1967. gadā pēc Meru vulkāna iekļaušanas nacionālā parka teritorijā, parku nosauca Arušas vārdā. Saullēktā no Arušas parka redzams, kā saule apspīd Kilimandžaro virsotni. Parks atrodas starp Kilimandžaro un Meru kalniem, 25 km uz austrumiem no rajona centra – Arušas pilsētas. Netālu atrodas Moši pilsēta un Kilimandžaro starptautiskā lidosta.
Parku veido trīs galvenās zonas: Ngurduto krāteris, Momellas ezeri un Meru kalni. Ngurduto krāteris pazīstams kā mini–Ngorongoro, tā ir pati aizsargājamākā vieta parkā un ir tūristiem slēgta. Šeit iespējams tikai no dažiem skatu laukumiem vērot dzīvniekus. Momellas ezeru ūdens krājumi papildinās no pazemes avotiem. Meru kalns ir piektā augstākā virsotne Āfrikā, otrā Tanzānijā (4565 m). 2005. gadā parku paplašināja uz Meru kalnu meža rezervāta rēķina.
Šī ir vienīgā vieta Tanzānijas ziemeļos, kur var sastapt melnmaltos pērtiķus (Colobus). Dziļi mežā atrodas Ngurdoto krāteris, kura purvainajā gultnē ganās bifeļu un kārpcūku bari.
Ziemeļos no krātera atrodas Momellas ezeri, pie kuriem uzturas daudz ūdensputnu, galvenokārt, flamingo. Ezera tuvumā ganās žirafes, zebras, dažādu sugu antilopes, kā arī leopardi un hiēnas.

Gombe Stream nacionāLais parks

Gombe Stream trauslā mūžamežu ekosistēma šaurā joslā stiepjas kalnainā apvidū, ko no rietumu puses norobežo stāvas Tanganjikas ezera krasta nogāzes. Rajons ir slavens ar šimpanzēm. Mahalas kalnu un Gombes rezervāti ir vienas no pēdējām, retajām cilvēkveidīgo pērtiķu patvēruma vietām. Attālajos lietus mežos dzīvo aptuveni tūkstoš primātu.
Parka šimpanzes slavenas kopš 1960.gada, pateicoties Jane Goodall, kura uzsāka šimpanzu pētniecības un aizsardzības programmu, kas mūsdienās ir spilgtākais šāda veida pētījums pasaulē. Šimpanzēm un cilvēkiem ir līdzīgi 98% gēnu! No zīdītājiem parkā sastopamas arī citas primātu sugas. Parkā pārstāvētas vairāk kā 200 putnu sugas. Gombe ir mazākais Tanzānijas nacionālais parks, tā platība ir 52 km². Ieteicamākais laiks parka apmeklējumam ir sausajā sezonā no jūlija līdz oktobrim un decembra beigās, mazāk ieteicams brauciens lietus sezonā no februāra līdz jūnijam un no novembra līdz decembra vidum.

Katavi

Nacionālā parka platība ir 4471 km², tas dibināts 1974. gadā.
Katavi nacionālais parks ir trešais lielākais Tanzānijā. Tas atrodas Rukvas reģionā valsts rietumos. Katavi nosaukums cēlies no bendi cilts leģendas. Saskaņā ar to, netālu no Katavi ezera blakus esošajos dateļu un akāciju kokos dzīvo Katavi jeb Katabi gars. Parka lielākā daļa atrodas Rukvas riftu ielejā, kas ir daļa no Austrumāfrikas lūzumu zonas un iet paralēli Tanganjikas lūzumu zonai. Rukvas ezers ir zemākā ielejas vieta. Parka ainavu veido riftu ielejas gultne un kalnu plato tās abās pusēs. Ielejas gultne ir kā terase, uz kuras atrodas applūstošas pļavas, sezonāli ezeri un upes. Augstums virs jūras līmeņa ir no 820 līdz 960 metriem. Akmeņainās austrumu nogāzes šķērso pastāvīgi un sezonāli ūdenskritumi (Chorangwa, Lukima un Ndido). Rietumu pusē kalnu augstums sasniedz 1560 metrus. Praktiski visas parka upes satek beznoteces Rukvas ezerā, izņemot sezonālo Nkambas upi, kas tek uz rietumiem, uz Tanganjikas ezeru. Galvenā parka artērija ir Katumas upe, kas baro Katavas ezeru ziemeļos, Čadas ezeru parka centrālajā daļā, kā arī applūstošās Katisumgas pļavas.
Parkā dzīvo ap 50 sugu lielie un vidēje zīdītāji: vairāk kā 20000 zebru, 17000 topi antilopju, 15000 bifeļu, 15000 impalu, kā arī tūkstošiem ziloņu, begemotu, kārpcūku, žirafu. No plēsējiem sastopamas lauvas, leopardi, hiēnas, gepardi, savvaļas suņi, krokodili u.c. Dzīvniekus no gaisa skaita neregulāri kopš 1980-gadiem. Augu valsti veido meži, zāles lauki, purvi un sezonāli ezeri. Parkā pārstāvētas vairāk kā 200 koku sugas.
Katavi valsts aizsardzībā atrodas jau no XX gadsimta sākuma. 1911.gadā vācu kolonizācijas laikā šeit nereti medījis Bismarks. Parka teritorija pastāvīgi palielināta līdz pašreizējam izmēram. Nacionālā parka statuss iegūts 1974.gadā, oficiālā aizsargājamās teritorijas atklāšana notika 1998.gadā.

Kilimandžaro nacionālais parks

Kilimandžaro (5895 m) ir Āfrikas augstākā virsotne. Kalnu masīvs atrodas lielo lūzumu zonā, 300 km uz dienvidiem no ekvatora. Tā garums no austrumiem uz rietumiem ir 60 km, platums no ziemeļiem uz dienvidiem 40 km. Svahilu valodā Kilimandžaro nozīmē "mirdzošais kalns" - un tas ir ļoti precīzs apzīmējums – kalna virsotni klāj sniega "cepure". Virsotnē atrodas mūžīgais ledājs!
Nacionālais parks dibināts 1973. gadā. Kilimandžaro ir "guļošs", bet ne apdzisis vulkāns ar trīs atsevišķām virsotnēm. Vidējais gada nokrišņu daudzums ir ap 1400 mm, izdalās divas mitrās sezonas: galvenā no marta līdz maijam, otra no oktobra līdz decembrim, un divas sausās: jūnijs – septembris, janvāris – februāris. Lietusmeži nodrošina augsnes auglību, vietējo cilšu iedzīvotāji šeit audzē kafiju, banānus, kukurūzu. Ar gidu un nesēju palīdzību iespējams nokļūt pašā kalna virsotnē pat bez īpaša alpīnistu aprīkojuma un pieredzes. Galvenais ir vēlēšanās. Populārākais un vieglākais maršruts ir Maranga. Vēl ir arī Mašam, Šira, Umbve, Rongai. Pārgājiens parasti aizņem piecas – sešas dienas, ieskaitot 4–5 naktis nakšņošanu komfortablos kalna namiņos.
Kilimandžaro iespējams apmeklēt visu gadu, tomēr uzskata, ka piemērotākais laiks ir no augusta līdz oktobrim un no janvāra līdz martam. Aprīlī, maijā, jūnijā un novembrī, pateicoties lietum, ir ļoti mitrs, bet no decembra līdz februārim – ļoti karsts.
Tomēr jāpasteidzas, kamēr globālā sasilšana nav nodarījusi ievērojamu kaitējumu Kilimandžaro virsotnes sniegiem!

Kitulo

Parka platība ir 412,9 km², tas dibināts 2002. gadā.
Kitulo nacionālais parks atrodas uz tāda paša nosaukuma plato valsts dienvidos, pazīstams arī kā “Dieva dārzs” (Bustani ya Mungu) jeb “ziedošais Serengeti”.
Lielais daudzums orhideju, novedis pie tā, ka ziedus komerciālos nolūkos iegūst kaimiņvalsts Zambija, kas, savukārt, strauji samazina populāciju. Tanzānijas valdība pieņēma lēmumu par teritorijas ilglaicīgu aizsardzību. 2002.gada 01.februārī atbalstot Dienvidu kalnienes aizsardzību tika dibināts Kitulo nacionālais parks, kas ir pirmā aizsargājamā teritorija Āfrikas tropu joslā. Savu statusu tas ieguvis, galvenokārt, pateicoties ziedu daudzveidībai.
Parks atrodas 2600 m augstumā starp Kipengere, Poroto un Livingstone kalniem. Parka vulkāniskā augsne, ko bagātīgi apūdeņo Kitulo upe, ir Tanzānijas plašāko kalnu pļavu pamatā. Parkā aug aptuveni 350 augu sugas, ieskaitot 45 veidu orhidejas. Bez orhidejām parkā sastopami dzelteni oranžās knifofijas, alveja, gerānijas, milzu lobelīns, lilijas, asteres. Vairāk kā 30 sugas ir endēmas – sastopamas tikai Tanzānijā, un vismaz trīs sugas – tikai Kutilo plato! Parks ir arī vienīgā vieta, kurā dzīvo retā Āfrikas sīga (neotis denhami). Bez tam parkā dzīvo gaišzilā bezdelīga (hirundo atrocaerulea), Naumana (stepes) piekūns (falco naumanni), stepes lija (circus macrourus), kanārijputniņi (serinus melanochrous), tauriņi, hameleoni, ķirzakas, vardes.
Parka augu valsts botānikas cinītājime vispievilcīgākā ir laikā no decembra līdz aprīlim. Velotūristiem ieteicamais ceļojuma laiks ir no septembra līdz novembrim.

Mahales kalnu nacionālais parks

Dziļi Āfrikas kontinenta sirdī, 100 km dienvidos no vietas, kur Stenlijs teica nemirstīgos vārdus: “Doktor Livingston, es uzskatu...” atrodas ainava, kas nav sasniedzama pa parastiem ceļiem un atgādina idillisku Indijas okeāna salu krastus. Baltu smilšu pludmales apskalo smaragdzaļie Tanganjikas ezera ūdeņi. Ezers atrodas mežonīgu, džungļiem noaugušu virsotņu – tālo un noslēpumaino Mahales kalnu, kas paceļas līdz par 2 kilometriem virs krasta – ēnā.
Mahales kalni un to ziemeļu kaimiņš – Gombes avots – ir mājvieta pēdējām no Āfrikas šimpanzēm: aptuveni 8000 dzīvnieku, kuri pieraduši pie cilvēku klātbūtnes japāņu zinātniskā projekta laikā. Projekts uzsākts 1960-tajos gados. Mahales šimpanzu vērošana ir neaizmirstams notikums!
Rajons pazīstams arī kā Nkungve, par godu augstākajam parka kalnam, kuru vietējā Tongves tauta uzskata par svētumu. 2460 metrus augstais kalns ir viena no sešām Mahales kalnu grēdas virsotnēm.
Lai arī šimpanzes ir galvenais apskates objekts parkā, nogāzēs vērojama daudzveidīga fauna, t.sk., dažādu sugu pērtiķi un visdažādāko krāsu putni. Tuvojoties džungļiem – vietējā endēma, sarkanā kolobusa dzīves areālam – iespējams izsekot ceļu, pa kuru Tongves tauta kopš senseniem laikiem veic svētceļojumu pie kalnu gariem. Iespējams izpeldēties garākajā un otrā dziļakajā pasaules saldūdens ezerā, kurā dzīvo vairāk kā 1000 sugu zivis!
Parka platība 1613 km², tas atrodas Rietumtanzānijā pie Tanganjikas ezera. Ieteicamais apmeklējuma laiks: sausā sezona no maija līdz oktobrim vislabāk piemērota pastaigām pa mežu, tomēr pastaigas iespējamas arī lietus sezonā oktobrī – novembrī.

Manjara

Manjaras ezera nacionālais parks (330 km², no tiem 230 km² ezers) atrodas 950 metru augstumā, starp Manjaras ezeru un Lielo Āfrikas lūzuma zonu. Neatkarīgi, no kuras puses ierodaties, Manjara sagaida krāšņi: no austrumiem un no Riftu ielejas horizontu pilnībā aizņem ezers, no rietumiem ūdens un saule veido tik burvīgu spīdumu, ka grūti noticēt, ka tas notiek realitātē nevis skaistā, pasakainā sapnī.
Manjaras nacionālais parks izveidots, lai aizsargātu dzīvniekus no malumedniekiem. To šausminošie uzbrukumi 1970–tajos, 1980–tajos gados apdraudēja tālāku ziloņu eksistenci šajās teritorijās. Mūsdienās dzīvnieku valsti rūpīgi aizsargā, un ziloņu populācija ir sasniegusi agrākos apmērus.
Manjaras ezera nacionālais parks ir unikāla vieta. Pirmkārt, šeit neiedomājami savijušās visdaudzveidīgākās ainavas: mirdzoši ezeri, karstie avoti, biezi meži un stāvas klintis. Rezultātā šajā parkā mīt gandrīz visi dzīvnieki. Otrkārt, šeit dzīvo lauvas, kas ložņā pa kokiem – dēļ biezajām audzēm, tās uzrāpjas augstās akācijās, lai novērotu potenciālo laupījumu.
Ekskluzīvs un aizraujošs skats – nekur citur ko tādu novērot nevar! Neiedomājams daudzums putnu (vairāk kā 380 sugu) padarījušas parku pasaulslavenu ornitologu vidū. Tie ierodas no visām pasaules vietām, lai novērotu un iepazītu daudzo flamingo un plēsējputnu (64 sugas!) uzvedību. Bet nav jābūt ornitologam, lai saprastu, cik aizraujošs ir šāds skats.
Jūs kādreiz esat redzējuši fotogrāfiju ar simtiem tūkstošiem flamingo, kas ezerā veido milzīgus rozā plankumus? Visticamāk, šādi kadri uzņemti tieši šeit. Bet klātienē skats ir daudz iespaidīgāks!
Bez flamingo un plēsīgiem putniem šeit sastopami arī pelikāni, vasarās – dzērves. Ievērības cienīgi ir arī vietējie saulrieti! Āfrikas saulriets ir kas ļoti īpašs, bet šeit tas pārspēj visu iepriekšredzēto! Dzīvnieku te ir tik daudz, ka safari sākas jau transfēra laikā pa ceļam līdz lodžai! Skatāmas lauvas, ziloņi, žirafes, zebras, bifeļi, kārpcūkas, begemotus, hiēnas, babuīnus, daudz putnu un pat leopardus, ja paveiksies. Šeit redzami gandrīz visi Āfrikas dzīvnieki! Laikapstākļi: no decembra līdz februārim un no maija līdz jūlijam ir interesantākāis laiks safari braucieniem Manjarā! Apmeklētājiem parks atvērts visu gadu, bet no augusta līdz septembrim dzīvnieki vērojami mazāk. Parks atrodas Manjaras ezera krastā, tā platība ir 2600 km². Tarangira ievērojama ar savvaļas dzīvnieku pārpilnību, kuru skaits īpaši palielinās sausajā sezonā (no jūlija līdz oktobrim). Šajā laikā tūkstošiem dzīvnieku – antilopes, zebras, ziloņi, bifeļi, lauvas – migrē no sausajām masaju stepēm uz Tarangiras upi ūdens meklējumos.

Mikumi nacionālais parks

Pateicoties savam viegli pieejamajam novietojumam, Mikumi ir viens no populārākajiem Tanzānijas nacionālajiem parkiem. Tā ir iecienīta studentu apmācības vieta ekoloģijas un dabas aizsardzības jomās. Nosauku parks ieguvis no šeit esošā ciema, kas, savukārt, nosaukumu ieguvis no termina suahili valodā, kas apzīmē Borassus palmu. Tā bija plaši izplatīta šajā Tanzānijas rajonā. Fakts, ka parks robežojas ar Selus rezervātu, garantē bagātu un daudzveidīgu savvaļas floru un faunu parka teritorijā.
Mikumi nacionālais parks atrodas ceļā no Darelsalemas uz Mbeju, ziemeļos no Selus medību rezervāta, 285 km no Darelsalemas. Mikumi atrodas pa ceļam uz Ruahas un Udzungvas nacionālajiem parkiem.
Mikumi nacionālais parks aizņem 3230 km² lielu platību un ir trešais lielākais nacionālais parks Tanzānijā. Tas ir daļa no Selus ekosistēmas – pasaulē lielākā medību rezervāta. Bez izplatītākajiem plēsējiem – lauvām, kuras slēpjas koku lapotnēs, sastopami arī bifeļi, ziloņi, antilopes, žirafes, begemoti, leopardi, hiēnas, gnu antilopes, ziloņi u.c. Šeit sastopami savdabīgi “begemotu dīķi”, kuros Āfrikas stārķi ēd moluskus. Tāpat šeit sastopami lielie kudu. Pelēkajiem tēviņiem ir karaliski sagriezušies ragi, mātītes ir dzeltenbrūnā krāsā, bez ragiem.
Purvainās vietās sastopama Āfrikas antilope. Mikumi nacionālajā parkā dzīvo varāni. Skatu platformas, kas uzbūvētas augstāk par koku lapotnēm, sniedz iespēju pārskatīt aizraujošās parka līdznumu ainavas mitrās sezonas laikā. Parka teritorijā saskaitītas vairāk kā 300 putnu sugas, no tām daļa ir migrējošie putni no Eirāzijas, kuri te uzturas laikā no oktobra līdz aprīlim. Purvainajās zonās sastopami strārķi un āmurgalvas gārņi.
Mikumi nacionālo parku var apmeklēt visu gadu.

Ngorongoro

Nacionālais parks ar vairāk kā 8000 km² lielu platību iekļauts UNESCO dabas pieminekļu aizsardzības sarakstā. DR tas robežojas ar Ejasi ezeru, ziemeļos – ar Gol kalniem. Milzīgajā Ngorongoro krāterī mīt milzumdaudz savvaļas dzīvnieku. Blakus atrodas Empakain krāteris, pilns ar ūdeni un rozā flamingo “mākoņiem”, kā arī darbojošais Oldonio–Lenga vulkāns. Parkā dzīvo gazeles, bifeļi, kannas antilopes, kārpcūkas, lauvas, hiēnas, gepardi, degunradži, gepardi un leopardi. Vēl rezervātā var vērot vairāk kā 100 putnu sugas kādas nav sastopamas Serengeti!

Ruaha

Salīdzinoši grūtāk pieejams savvaļas parks. Neērtības ceļā kompensēs daudzveidīgā augu un dzīvnieku valsts. Lielā Ruahas upe aizsargā un baro mūžzaļos mežus un purvus. Pateicoties tai, parkā dzīvo milzīgs ziloņu bars.

Selus

Selus – lielākā aizsargājamā teritorija Āfrikā ar skaitliski lielāko ziloņu populāciju Tanzānijā. Šeit bieži sastopamas lauvas, gazeles, žirafes, antilopes, babuīni, zebras, bifeļi, begemoti, savvaļas suņi. Rezervātā ir ļoti daudzveidīga daba: no savannām līdz mežiem, no pļavām līdz klintīm. Tam cauri plūst Rufidži upe un tās pietekas Kilambero, Luvegu. Kilambero upē mīt plēsīgās tīģerzivis, apbrīnpjamie vandu sami ar primitīvām plaušām, kas tiem ļauj pārvietoties starp ūdenstilpnēm pa sauszemi. Parkā tiek organizēti safari ar automašīnām un kājām, kā arī braucieni ar laivām. Labākā safari sezona ir no jūnija līdz oktobrim, kad karstums dzen savvaļas dzīvniekus no slēptām vietām uz upi.

Serengeti nacionālais parks

Serengeti Nacionālā parka platība ir 14 763 km². Ziemeļos parks robežojas ar Kenijas rezervātu Masai-Mara, kas ir parka turpinājums. DA ir Ngorongoro biosfēras rezervāts.
Vēsture. Serengeti ir vecākais Tanzānijas nacionālais parks. Gadsimtiem ilgi Serengeti līdzenumu plašumi nebija apdzīvoti, līdz aptuveni pirms 100 gadiem no ziemeļiem kopā ar lopiem ieradās Masaju ciltis. Pirmais eiropietis, kurš šeit nokļuva, bija vācu pētnieks un naturālists Oskars Baumans 1891. gadā. Pirmoreiz profesionāli mednieki Serengeti ieradās 1913.gadā. 1921. gadā Serengeti izveidots 3,2 km² liels privātais rezervāts, bet 1929.gadā – visā teritorijā. Tas vēlāk kļuva par Nacionālā parka pamatu. Izprotot savvaļas dabas aizsardzības nepieciešamību, 1951.gadā rezervāts paplašināts, izveidots nacionālā parka statuss. 1959.gadā no Serengeti izdalīts Ngorongoro rezervāts ar 8288 km² lielu platību. Serengeti ir populārākais Nacionālais parks Tanzānijā, pēc platības – otrs lielākais aiz Selus parka. 2009.gada vasarā Serengeti atzīmēja 50-to gadadienu. Jubileja veicināja diskusiju par tūristu plūsmas un patvaļīgas celtniecības ierobežošanu.
Nesen parka austrumu daļā, Olduvai aizas rajonā, ko sauc arī par “cilvēces šūpuli”, tika atrastas seno cilvēku pēdas. Arheologi uzskata, ka nekontrolēta pieeja izrakumu vietai var nopietni kaitēt pētījumiem. Tika pieņemts lēmums tūristiem šo parka daļu slēgt uz nenoteiktu laiku.
Serengeti parks slavens ar ļoti bagāto dzīvnieku pasauli.
Aptuveni pieci simti putnu sugu, 3 miljoni lielo dzīvnieku, kuri mīt parka līdzenumos. Viena no parka īpatnībām ir dzīvnieku migrācija. Katru gadu sausajā periodā (oktobris, novembris) vairāk kā miljons gnu antilopju un ap 220 tūkstoši zebru no ziemeļu kalnienes dodas uz dienvidu līdzenumiem, kur tajā laikā līst īslaicīgs tropu lietus. Šajā laikā antilopju kolonna izstiepjas 40 kilometru garumā! Sākoties lietus sezonai (aprīlī – jūnijā) dzīvnieki pārvietojas uz rietumiem un ziemeļiem. Senais instinkts izteikts tik spēcīgi, ka ne sausums, ne plēsēji, tajā skaitā krokodili, tos nevar apturēt. Pie tam dzīvnieki migrē ne tikai Serengeti parka ietvaros, bet arī pa citu parku un rezervātu teritorijām. Šī ikgadējā pārgājiena laikā dzīvnieki noiet 3000 km. Pēc zinātnieku aprēķina milzīgajam baram nepieciešamas 4000 tonnas zāles dienā! Ceļā iet bojā daudz dzīvnieku, bet piedzimst aptuveni ceturtdaļmiljons mazuļu.
Apmeklējumam ieteicamais laiks: lietus sezonas beigās (maijā, jūnijā), kad dzīvnieki sāk migrēt uz ZR, no novembra vidus līdz vairošanās sezonas sākumam janvārī – martā ieteicams Serengeti DA daļas apmeklējums. Plēsēju vērošanai piemērotākais laiks ir no jūnija līdz oktobrim.

Tarangiras nacionālais parks

Tarangiras nacionālais parks ir Serengeti ekosistēmas daļa, populārs pateicoties tam, ka ir viena no lielākajām dzīvnieku pulcēšanās vietām sausajā sezonā. Ideāla vieta savvaļas dabas un safari cienītājiem. Līdz pat 300 ziloņiem lieli bari, antilopes nāk dzert pie Tarangiras upes un tās šaurajām lagūnām. Tarangira ir vienīgais nacionālais parks, kurā lieli ziloņu bari sastopami visu gadu. Tarangiras parks ir viena no retajām aizsargājamām teritorijām Tanzānijā, kurā sastopamas gazeles. Teritorijā saskaitītas vairāk kā 550 retu putnu sugas. Tarangiras parks atrodas Tanzānijas ziemeļu daļā, 163 km no Kilimandžaro lidostas. Tā platība ir 2600 km² – ceturtais lielākais parks Tanzānijā.
No dzīvniekiem sastopamas hiēnas, paviāni, lielausu lapsa, Āfrikas niedru kaza, bifeļi, guib antilope, gepards, kannas antilope, ziloņi, gazeles, nīlzirgi, lielās un mazās mežu antilopes, leopardi, lauvas, Masaju žirafes, melnais degunradzis, kalnu damans, plankumainā hiēna, ūdens āzis, kārpcūkas. Safari cienītāji parkā redzēs lauvas, kas guļ kokos vai guļošus pitonus. Saskaitītas vairāk kā 550 putnu sugas. Parkā mīt viens lielākais Āfrikas putns – strauss, kā arī smagākais no lidojošajiem putniem – lielā Āfrikas sīga, kā arī ragveida krauklis. Ezeros dzīvo pelikāni un flamingo.
Silales purvs ir jebkura ornitologa sapnis, lielākais Tanzānijas “putnu teātris”. Akāciju mežos un applūstošās pļavās Tarangiras upes deltā valda milzīga putrnu daudzveidība.
Parks nosaukumu ieguvis no Tarangiras upes, kas ietek Burungi ezerā. Upe ir bagāta ar ūdeni visu gadu. Burungi un Manjaras ezeri ir plašas ieplakas ar sālsūdeni. Tarangiras nacionālais parks atrodas mežastepju joslā, to apmēn tuksnešu akāciju josla. Parkā sastopami arī tūkstošgadīgi baobabi.
Laikapstākļi un apmeklējumam ieteicamais laiks: sausā sezona ilgst no jūlija līdz septembrim, kad temperatūra ir +18° ... + 32°. lietus sezona ilgst no oktobra vidus līdz maija vidum, kad gaisa temperatūra svārstās no +21° ... + 27°. nokrišņu daudzums gada laikā ir ap 1600 mm. Visstiprākais lietus ir no novembra līdz aprīlim. Tarangiras nacionālo parku iespējams apmeklēt visu gadu, tomēr labāk braukt sausajā sezonā no jūnija līdz oktobrim.

© Tūrisma firma "Ar-Tur", 2001 – 2019

Top.LV
Latvijas Reitingi